Padalīšos pieredzē kā gāja man.
Tagad raugoties pagātnē, liekas, nu kā es varējo to nepamanīt... Pašai medicīniskā izglītība, zināju kā izpaužas disleksijas/disgrāfijas mācību traucējumi, bet kā jau vienmēr, tas kas notiek deguna priekšā kopā nesasaistās.
Mīļās mammas pievērsiet saviem bērniem pastiprinātu uzmanību, ja bērns bērnu dārza pēdējos gados: cīnās ar kurpju šņorēm, maldās kalendārā, nedēļu dienu skaitā, bet pulkstenis vispār izskatās, kas svešs un neizprotams. Burtus zin visus, pat rakstīt, bet savilkt zilbes un vārdus - neiespējamā misija. Domājat es tāda vieglprātīga mamma, nelikos ne zinis par visu uzskaitīto? Nebūt ne, tak redzēju, ka uz citi bērnu fona, manam nevedas, kaut gan bija lietas ko mans jaunietis bija labāk apguvis par citiem bērniem. Taujāju audzinātāju, bijām pie bērndārza logopēda, gan poliklīnikā un neviens neko nenorādīja, par ko vajadzētu uztraukties, visur standarta atbilde - katrs bērns attīstas savā laikā, Jums viņš tāds lēnāks. Pirmās klases likās ārprāta murgs, kā man, tā bērnam.
Viena no kļūdām bija palaist rajona skolā, kas atrodas blakus mājai, un skaitās viena no prestižajām Rīgas skolām. Muļķīgā kārtā biju iedomājusies, ka tur labi pedagogi, zinās kā iemācīt, jo dumjš jau nav. Naiva biju! Lai cik forša bija speciālā pedagoģe, viņa bija viena un audzinātāja, kas bija arī vairākums priekšmetu pasniedzēja ne uzkādu pretīm nākšanu nebija gatava iziet. Ja pirmo gadu vēl piezemēta bija, tad jo tālāk, jo trakāk... Mammas audzējiet sev biezu ādu, pastāvat par savu tasisnību, neļaujat sevi apbižot. Tagad sasprotu, ka mans bērns traucēja dabūt kādu no pūcēm par izcilu darbu. Cīnījos gadus 3, līdz sapratu, ka nav jēgas, nogrāvu pašvērtējumu bērnam. Privātās dzīves vakaros kā tāda nebija vispār - mācījos kopā ar bērnu visus mājas darbus.
Pēdējais piliens bija pēc sapulces skolā, kur audzinātāja atļāvās jau personiskus apvainojumus - tādam bērnam te nav vietas, nav ko viņam pirkt mantas dārgās ja nejēdz labi mācīties (runa gāja par rokaspulksteni 1.50ls vērtībā, kas bija dāvināts dzimšanasdienas ietvaros).
Jaunietim arī uzvedība sāka klibot - bijas uzlicis tādu kā āksta masku. Sāku ievērot, ka te kreklam kabatas norautas, te uz ceļa megas zilums utt. prasu kas noticis, vienmēr atrunājās, ka viss o.k.
Pusgada vidū izlēmu viss mans mērs pilns. Paldies skolai, kas mūs uzņēma - skolā programma ar mācību traucējumiem. Bērns pārvērties pilnībā - iet uz pulciņiem, pagarinātā grtupā izmācas utt. Patiess prieks, ka tā viss iegrozījies.
