Bērnam disleksija . kam jāiet cauri vecākiem.

Padalīšos pieredzē kā gāja man.
Tagad raugoties pagātnē, liekas, nu kā es varējo to nepamanīt... Pašai medicīniskā izglītība, zināju kā izpaužas disleksijas/disgrāfijas mācību traucējumi, bet kā jau vienmēr, tas kas notiek deguna priekšā kopā nesasaistās.
Mīļās mammas pievērsiet saviem bērniem pastiprinātu uzmanību, ja bērns bērnu dārza pēdējos gados: cīnās ar kurpju šņorēm, maldās kalendārā, nedēļu dienu skaitā, bet pulkstenis vispār izskatās, kas svešs un neizprotams. Burtus zin visus, pat rakstīt, bet savilkt zilbes un vārdus - neiespējamā misija. Domājat es tāda vieglprātīga mamma, nelikos ne zinis par visu uzskaitīto? Nebūt ne, tak redzēju, ka uz citi bērnu fona, manam nevedas, kaut gan bija lietas ko mans jaunietis bija labāk apguvis par citiem bērniem. Taujāju audzinātāju, bijām pie bērndārza logopēda, gan poliklīnikā un neviens neko nenorādīja, par ko vajadzētu uztraukties, visur standarta atbilde - katrs bērns attīstas savā laikā, Jums viņš tāds lēnāks. Pirmās klases likās ārprāta murgs, kā man, tā bērnam.
Viena no kļūdām bija palaist rajona skolā, kas atrodas blakus mājai, un skaitās viena no prestižajām Rīgas skolām. Muļķīgā kārtā biju iedomājusies, ka tur labi pedagogi, zinās kā iemācīt, jo dumjš jau nav. Naiva biju! Lai cik forša bija speciālā pedagoģe, viņa bija viena un audzinātāja, kas bija arī vairākums priekšmetu pasniedzēja ne uzkādu pretīm nākšanu nebija gatava iziet. Ja pirmo gadu vēl piezemēta bija, tad jo tālāk, jo trakāk... Mammas audzējiet sev biezu ādu, pastāvat par savu tasisnību, neļaujat sevi apbižot. Tagad sasprotu, ka mans bērns traucēja dabūt kādu no pūcēm par izcilu darbu. Cīnījos gadus 3, līdz sapratu, ka nav jēgas, nogrāvu pašvērtējumu bērnam. Privātās dzīves vakaros kā tāda nebija vispār - mācījos kopā ar bērnu visus mājas darbus.
Pēdējais piliens bija pēc sapulces skolā, kur audzinātāja atļāvās jau personiskus apvainojumus - tādam bērnam te nav vietas, nav ko viņam pirkt mantas dārgās ja nejēdz labi mācīties (runa gāja par rokaspulksteni 1.50ls vērtībā, kas bija dāvināts dzimšanasdienas ietvaros).
Jaunietim arī uzvedība sāka klibot - bijas uzlicis tādu kā āksta masku. Sāku ievērot, ka te kreklam kabatas norautas, te uz ceļa megas zilums utt. prasu kas noticis, vienmēr atrunājās, ka viss o.k.
Pusgada vidū izlēmu viss mans mērs pilns. Paldies skolai, kas mūs uzņēma - skolā programma ar mācību traucējumiem. Bērns pārvērties pilnībā - iet uz pulciņiem, pagarinātā grtupā izmācas utt. Patiess prieks, ka tā viss iegrozījies.

Disleksija, disgrāfija!

Bērnam grūtības ar mācībām...
Bijām pie neirologa un izrādījās, ka bērnam ir disleksija un disgrāfija.
Takā pašai ir medicīniskā izglītība, tīri teorētiski saprotu, kas ir kas, BET...
Tiklīdz šāda problēma skar pašus, skats uz šo problēmu izmainās pilnībā..... 
Latvijā diemžēl neatrodu tādu atbalsta programmu, kur varētu palīdzēt gan bērniem, gan vecākiem.
Šobrīd esmu pa vidu skolai un neirologam...  katrs stāsta kaut ko savu.. man atkal ir jālaipo, lai nesajauktu bērnam galvu.
Vai kādam ir līdzīgas problēmas ar mācīšanos? Labprāt padiskutētu un uzklausītu jūsu pieredzi.

Dzīve bez datora!

Sveiki!
Zinu ilgi nebiju neko rakstījusi, bet tā nu sanāca, ka paliku bez datora, pareizāk sakot bez visiem 3 datoriem.
Ar nelieliem starpposmiem izdevās "nokaut" gan pašai savu, gan vīra, gan bērna datoru. Zinu teiksiet "talants"!
Tā kā mazajam jau sāka veidoties kaut kas līdzīgs datoratkarībai, izlēmām, ka skolai sākoties datoru nepirksim - mācības tomēr pirmajā vietā.
Lai cik jocīgi arī tas neliktos dzīve bez datora ir iespējama.....
Reizi mēnesī rēķinus nomaksāju caur darba datoru.....
Tagad beidzot esam vienu no datoriem sataisījuši - un atgriezušies dzīvē :)
Pirmās dienas gan kaušanās bija liela par iespēju kaut drusku paklabināt taustiņus.

Jubilejas

Uh! Tas nu ir pagājis. Vakar mazajam bija dzimšanas diena, palika 8 gadi. Nekāda jau sevišķa svinēšana nebija paredzēta, bet dažiem viesiem bija paredzēts ierasties. Cilvēkam kam vispār nepatī ciemošanās, nu un ēst gatavošana ne tik - šādi svētki ir kā zobu sāpes. Itkā nepietiktu ar to, ka ēdienkartes nianses (pirkt vienu vistu vai 2) izraisīja nepārtrauktu rīvēšanos ar otro pusi. Gaidāmie ciemiņi ar ielēja eļļu ugunī, paziņojot, ka īsti nezinot kad pie mums varēs atbraukt - sestdien vai svētdien! Nu johaidī! Esmu cilvēks kuram patīk visu plānot, līdz ar to ievērot zināmu punktualitāti. Ja cilvēks saka ka ap 17. tad plus. mīns 15 min ir o.k., bet ja cilvēks pat par dienām nevar izšķirties....uuu mans "katliņš vārās".
Par laimi viss izvērtās gana labi - ciemiņi ieradās vakar apmēram ar pusstundas intervālu. Apsveicām mazo, sveces uz tortes nopūstas, dāvanas izsaiņotas...
Šodien da ēdam palikušo rosolu u.c. labumus.
Varam atļauties šodien pavaļoties. Takā visiem tagad uzsācies brošiņu bums, man ar gribējās pašai sev pierādīt, ka varu ko tādu uzmeistarot.Atradu fantastisku rokdarbu blogu, kur ir apvienots milzum daudz albūmu ar adīšanas un tamborēšanas brīnumiem. Padalīšos arī ar jums :)

Sveiciens!

Esmu šeit iesācējs, bet mēģināšu jūs nepievilt!
Rakstīšu par savām idejām, atklājumiem un hobijiem,
cerams atradīsim daudz kopēja un visiem kopā būs inteesanti!